Ričards I Lauvassirds Richard I the Lionheart
Anglijas karalis
1189. gada 6. jūlijs — 1199. gada 6. aprīlis
Kronēšana	1189. gada 3. septembrī
Priekštecis(-e)	Henrijs II
Pēctecis(-e)	Džons Bezzemis
Dzimis	1157. gada 8. septembrī Oksforda, Anglijas karaliste (Oksfordšīra,  Apvienotā Karaliste)
Miris	1199. gada 6. aprīlī (41 gada vecumā) Šalū (Châlus), Akvitānijas hercogiste (Augšvjenna,  Francija)
Apglabāts	Fontevro abatija (Abbaye Notre-Dame de Fontevraud), Mēna un Luāra,  Francija
Dzīvesbiedre	Navarras Berengārija
Dinastija	Plantagenetu dinastija
Tēvs	Henrijs II
Māte	Akvitānijas Eleonora
Reliģija	katolisms

Ričarda, Akvitānijas hercoga ģerbonis

Ričarda, Anglijas karaļa ģerbonis

Ričards I Plantagenets (angļu: Richard Plantagenet, the Lionheart, franču: Richard Ier d'Plantagenet d'Angleterre dit Cœur de Lion, dzimis 1157. gada 8. septembrī, miris 1199. gada 6. aprīlī), saukts par Ričardu Lauvassirdi, bija Anglijas karalis no 1189. līdz 1199. gadam.

Ričarda tituli:

• 
  Akvitānijas hercogs (angl. Duke of Aquitaine, fr. Duc d'Aquitaine) — 1189.-1199. g.


• 
  Normandijas hercogs (Duke of Normandy) — 1189.-1199. g.


• Meinas grāfs (Count of Maine) — 1189.-1199. g.


• 
  Anžū grāfs (Count of Anjou) — 1189.-1199. g.


• 
  Anglijas karalis (King of England) — 1189.-1199. g.

Biogrāfija |

Ričards bija trešais Anglijas karaļa Henrija II dēls. Tā kā nebija troņmantnieks, bērnību pavadīja dzimtas īpašumos kontinentā, kur viņš no mātes mantoja Akvitāniju un Puatjē.

1173. gadā kopā ar pārējiem brāļiem sacēlās, mēģinot gāzt tēvu no troņa, taču Henrijs II vairākās kaujās sakāva dumpīgo dēlu armiju.

Par pretendentu uz troni Ričards kļuva pēc sava vecākā brāļa Henrija (Henry the Young King) nāves 1183. gadā. Viņš noslēdza savienību ar Francijas karali Filipu II un 1189. gadā sakāva tēva armiju, gāžot Henriju II no troņa.

No 10 gadiem, kurus bija karalis, Ričards Anglijā pavadīja aptuveni pus gadu. Valdīšana pamatā izpaudās līdzekļu vākšanā Krusta karam, palielinot nodokļus, tirgojot titulus (atbrīvoja no vasaļa zvēresta Skotijas karali Vilhelmu I Lauvu (par 10 000 markām)) un troņa zemes. Kāpšanu tronī pavadīja ebreju grautiņš Anglijas pilsētās (Ričards bija aizņēmies uz lieliem procentiem lielas naudas summas, un nevēlējās kredītu atdot).

1190. gadā iesaistījās Trešajā Krusta karā, par Anglijas reģentu atstājot Eli bīskapu Viljamu Longčampu (Chief Jusiticar and bishop of Ely William Longchamp). Septembrī viņa vadītie krustneši ieradās Sicīlijā, kur pēc vairākiem konfliktiem iesaistījās kaujās ar vietējiem, kuri aizstāvēja savus īpašumus un sievietes. Ričards pats vadīja angļu krustnešus ielu kaujās, un te viņu iesauca par Lauvassirdi. Šajā laikā viņa jaunākais brālis Džons Anglijā sacēlās un sagrāba varu daļā karalistes.

1191. gada maijā Ričards atņēma Bizantijas Impērijai Kipras salu, padarot to par savu bāzi tālākai ekspansijai uz austrumiem. Te viņš salaulājās ar Navarras karaļa Sančo VI meitu Berengariju (bērnu viņiem nebija).

Karadarbības laikā Palestīnā izcēlās ar to, ka sastrīdējās ar visiem iespējamajiem sabiedrotajiem, bez ierunām vēloties būt apvienotā krustnešu karaspēka virspavēlnieks. Galu galā tie viņu pameta. Filips II atgriezās Francijā, kur uzsāka Plantagenetu zemju plānveidīgu sagrābšanu. Arī Austrijas hercogs Leopolds V atdalījās. 1192. gadā Ričards atzina par Jeruzalemes karali Monferatas Konrādu, kuru visai drīz nogalināja asasīns. Jeruzalemes karalistes tronī kāpa Ričarda radinieks Šampaņas grāfs Henrijs, kas izraisīja baumas par Ričarda saistību ar Konrāda slepkavību.

Pēc neveiksmīgās militārās kampaņas Svētajā zemē, Ričards ar pavadoņu pulciņu mēģināja atgriezties savos īpašumos pa sauszemi. 1192. gada decembrī viņu netālu no Vīnes arestēja Leopolds V, apsūdzot sava brālēna Jeruzalemes karaļa Konrāda slepkavības pasūtīšanā, un nodeva to Svētās Romas impērijas imperatoram Heinriham VI, kurš Ričardu ieslodzīja Durnšteinas pilī. Lai Ričardu atbrīvotu, imperators pieprasīja 150 000 marku (savukārt viņa brālis Džons Bezzemis un Filips II piedāvāja 80 000 marku, ja Ričardu atstās ieslodzījumā līdz mūža galam). Galu galā Ričardu no ieslodzījuma izpirka viņa māte Akvitānijas hercogiene Eleonora.

Atgriezies savos kontinentālajos īpašumos viņš izlīga ar brāli, ieceļot to par troņmantnieku, un uzreiz uzsāka karadarbību pret Filipu II, mēģinot atgūt tā anektētās Plantagenetu zemes Francijā. 1199. gada 26. martā Šalū-Šabro pils (fr. Château de Chalus-Chabrol) Limuzēnā aplenkumā karalis tika nopietni ievainots ar arbaleta bultu, un 6. aprīlī mira no asins saindēšanās.

Literatūra |

Plantagenetu dzimtas valdījumi Ričarda I laikā

• Ralph of Diceto, Radulfi de Diceto Decani Lundoniensis Opera Historica, ed. William Stubbs, 2 vols (London, 1876)


• Berg, Dieter. Richard Löwenherz. Darmstadt, 2007.


• Edbury, Peter W. The Conquest of Jerusalem and the Third Crusade: Sources in Translation. Ashgate, 1996. [Includes letters by Richard reporting events of the Third Crusade (pp. 178-182).] ISBN 1-84014-676-1
  


• Gabrieli, Francesco. (ed.) Arab Historians of the Crusades, English translation 1969, ISBN 0-520-05224-2
  


• Gillingham, John. Richard the Lionheart, 1978, 2nd ed. 1989


• Gillingham, John, Richard Coeur de Lion: Kingship, Chivalry and War in the Twelfth Century, 1994, ISBN 1-85285-084-1
  


• Gillingham, John. Richard I, 1999, ISBN 0-300-07912-5
  


• Nelson, Janet L. (ed.) Richard Coeur de Lion in History and Myth, 1992, ISBN 0-9513085-6-4
  


• Nicholson, Helen J. (ed.) The Chronicle of the Third Crusade: The Itinerarium Peregrinorum et Gesta Regis Ricardi, 1997, ISBN 0-7546-0581-7
  


• Williams, Patrick A. "The Assassination of Conrad of Montferrat: Another Suspect?", Traditio, vol. XXVI, 1970.


• Turner, Ralph V. / Heiser, Richard R.: The reign of Richard Lionheart : ruler of the Angevin empire, 1189-1199, Harlow [u. a.] : Pearson Education, 2000, ISBN 0-582-25660-7 — ISBN 0-582-25659-3
  

Ārējās saites |

• 
  Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ričards I Lauvassirds.


• Roger of Hoveden on Richard the Lion-Hearted and King Philip II of France


• Richard and Saladin: Warriors of the Third Crusade


• Medieval and Modern Passages Supporting the Theory of Richard I's Homosexuality

Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l

Plantagenetu dinastijas valdnieks
Priekštecis: Henrijs II	Anglijas karalis 1189.-1199.	Pēctecis: Džons

s d l Anglijas karaļi (uzskaitījums) Veseksu dinastija (899—1013) Alfrēds Lielais Eduards I Vecais Etelverds Etelstāns Edmunds I Edreds Edvigs Edgars Miermīlīgais Eduards II Moceklis Etelreds Muļķis Knutlinga dinastija (1013—1014) Svens I Dakšbārda Veseksu dinastija (1014—1016) Etelreds Muļķis Edmunds II Dzelzsvēders Knutlinga dinastija (1016 — 1042) Knuds I Lielais Haralds I Zaķakāja Hardeknuts Veseksu dinastija (1042 — 1066) Eduards Grēksūdzētājs Harolds Godvinsons Edgars II Etlings Normandiešu dinastija (1066—1135) Viljams I Iekarotājs Viljams II Rudais Henrijs I Izglītotais Bluā dinastija (1135—1154) Etjēns III d'Bluā Matilde (ķeizariene Moda) Anžū dinastija (1154—1216) Henrijs II Ričards I Lauvassirds Džons Bezzemis Luijs VIII Plantagenetu dinastija (1216—1399) Henrijs III Edvards I Edvards II Edvards III Ričards II Lankasteru dinastija (1399—1461) Henrijs IV Henrijs V Henrijs VI Jorku dinastija (1461—1470) Edvards IV Lankasteru dinastija (1470 — 1471) Henrijs VI Jorku dinastija (1461—1470) Edvards IV Edvards V Ričards III Tjudoru dinastija (1485—1603) Henrijs VII Henrijs VIII Eduards VI Džeina Greja Marija Elizabete I Stjuartu dinastija (1603—1649) Džeimss I Čārlzs I Anglijas Savienība (1649—1660) Olivers Kromvels Ričards Kromvels Stjuartu dinastija (1660—1707) Čārlzs II Džeimss II Marija II Viljams III Anna Stjuarte